: Pastāsts
Cheets sēdēja uz savas migas sliekšņa un miegaini staipījās, saule spīdēja caur mākoņu dūmaku un nekas neliecināja, ka šodien varētu notikt kaut kas interesants. Šīs nolemtības iedrošināts viņš izstaipījās nožāvājās un tīksmi izstiepās šķērsām durvīm, tas katram gadījumam, lai slepenie līdēji neielīstu migā, pret tiem, kas nelīda, Cheets izturējās ar mazākām aizdomām, vai neizturējās nekā.
Pavēris vienu aci un novērtējis situāciju padebešos Cheets slinki padzenāja ar ķepu taureņu pāri: - "Kiš, nav ko vilkties manā mājā un piedrazot kaktus ar saviem bērneļiem."
Pa taku, kas veda no ciemata uz pīļu dīķi, slinki klumpačoja kaimiņiene - Ušņu Vepre, laikam jau nebija miera un iespējas tupēt mājā un putnu ļerināšana aizskārusi sirmai kundzei krūtīs kādu apsūbējušu un sen neraustītu stīgu.
- "Sveix, kaimiņ!", tā Vepre.
- "mh, sveiksa!", atrūca strīpainais dzīvniex, bet pie sevis nodomāja," ****, bet diena iesākās tik mierīgi..."
- "Kā pa dzīvi, kas jauns", nerimās kaimiņiene.
- "dirsā ar visu dzīvi", gribēja jau atcirst zvērulis, bet skaļi atteica,- "Čakarējos pamazām!"
- "kāda vakarēšanās, vēl jau tikai rīts", drastiski samiegusi acis, večiņa koķeti ieķiķināja.
- "Kurlā zoss, nu tik sāksies smadzeņu čakaris", klusi sevī iekliedzās zvērulis, bet savaldījās un zobus mirdzinot saulainā smaidā atteica - "Nu gan jau līdz vakaram to arī darīšu."
- "Ko, ko vārīsi ?!", nu jau konkrēti atsēdusies takas malā nokliedza Vepre.
- " Ko Dievs dos, to vārīšu, a varbūt kādu kurlo jēlu noēdīšu..."
Vepre saausījās, bet nolēma, ka pārklausījusies, nolēma izlikties visu sapratusi un sasmaidījās līdz ausīm, koķeti samiedza jau tā šaurās vājredzīgās ačeles un sāka irgodamās šļupstēt -"Es jau ar reizēm ko nevārītu noēdu "
Plankumaino zvēru tas izbrīnīja un kaitināja reizē, bet tā kā patreiz svarīgāk likās atkratīties no vecās koķetes, viņš šķībi pasmaidīja un pašūpojis galvu izspieda vāju smaida atblāzmu.
Šķērsām pāri takai aizšāvās divas zebiekstes un nozuda robežas virzienā, te būtu vietā piezīmēt, ka robeža bija 113 Cheeta lēcienu attālumā aiz viņa migas un tieši paralēla takai no ciema uz jau pieminēto dīķi.
Vepre izbrīnā palūkojās uz plankumaino dzīvnieku, kurš ne ar vienu aci nelikās traucēts, par zebiekšu cilpošanu... "Kas tad tas ??? Robežpārkāpēji !? Vai Tu šos neķer ?" uztraukta iesaucās pensionāre.
- "Kas es robežsargs Tev kāds, te šitie katru dienu joņo pāri un atpakaļ, tad jau man būs visu dienu līkām kājām jānoskrienas, AIZMIRSTI !!!"
Diena bija neglābjami sabojāta pašā sākumā, lai atšautos no tramīgās pensionāres, Cheets trausās kājās un steidzīgiem soļiem devās virzienā, kas bija tieši pretējs robežai..." bessī ārā " bija viņa atvadu sveiciena vārdi...
Veiksmīgi nokļuvis mežiņā, kas īstenībā nemaz nebija mežs, bet tāda lielāka bērzu birztala, kurā kļūdas pēc auga arī daži simti ozolu, pārdesmit apses un viena priede, Cheets apsēdās uz apsūnojuša akmens, noskurinājās un apmēram minūti veltīja pārdomām, un sodījās par kaimiņieni, no kuras nav miera jau kopš paša rīta.
Steidzami bija kaut kas jāizdomā, lai saglābtu atlikušo dienas daļu, vai vismaz padarītu tās pavadīšanu patīkamāku.
Cauri lapotnei spīdēja tā pati saule mākoņu dūmakā, vējš lēnām kustināja lapiņas un domas griezās ap to, ka varētu sadarīt ko nebūt patīkamu, piemēram, apciemot kādu no draugiem, kuru nebija nemaz tik daudz, lai atļautos tos aizmirst vai ignorēt, nedz arī tik maz, lai nekļūdīgi zinātu pie kā doties.
Būtu tieksme paceļot, varētu doties pāri trejdeviņiem kalniem un lejām pie koriša – Kreiča, kas bija nezināmas izcelsmes dzīvniex, bet uz aizzemi šodien nevilka un ceļojums varētu bīstami ievilkties, kā rezultātā miga paliktu neapdzīvota, jo Kreicis bija plaši pazīstams ar savu veselīgo un nopietno attieksmi pret reibinošiem dzērieniem; - ne soli, kamēr jel kas ir neiztukšots.
Tepat aiz birztalas mitinājās Nīgrais Bebrs, bet viņš bija dikti sarežģīts dzīvniex, kurš jebkuru varēja iedzīt izmisumā ar savu ņaudēšanu, kurai nebija nekā kopīga ar kaķu ņaudēšanu pavasarī, vasarā, nedz jebkurā citā gadalaikā, ņaudēšana izpaudās kā bezgalīgas gaudas par skarbo dzīvi, kļūdainiem nodokļiem, draņķa kaimiņiem un naudas trūkumu.
Pie tāda nestabila nervu stāvokļa kāds Cheetam bija šodien, viņš neriskēja doties pie Nīgrā, lai pasākums nebeigtos ar Bebra kunga vareno zobu retināšanu.
Pa to laiku putneļi zaros turpināja savu nekaunīgo ļerināšanu un pie tik nenoteikta dienas plānojuma, tas mazliet kaitināja, bet tā kā Cheets nemaz nebija īgņa un ņaudulis, ne arī ļaunuma iemiesojums, viņš ātri apspieda negatīvos asnus sevī un nolēma mest uz pirkstiem, tam draugam, kam pirmajam trāpīsies nesaliekto pirkstu pārskaitlis uz priekšķepām, tiks laime skatīt Cheetu savu acu priekšā. ( pakaļķepas netika uzskaitītas, lai neieviestu pārliekus sarežģījumus uzskaites sistēmā) …….
..... (turpmāk vēl) .....
Cheets sēdēja uz savas migas sliekšņa un miegaini staipījās, saule spīdēja caur mākoņu dūmaku un nekas neliecināja, ka šodien varētu notikt kaut kas interesants. Šīs nolemtības iedrošināts viņš izstaipījās nožāvājās un tīksmi izstiepās šķērsām durvīm, tas katram gadījumam, lai slepenie līdēji neielīstu migā, pret tiem, kas nelīda, Cheets izturējās ar mazākām aizdomām, vai neizturējās nekā.
Pavēris vienu aci un novērtējis situāciju padebešos Cheets slinki padzenāja ar ķepu taureņu pāri: - "Kiš, nav ko vilkties manā mājā un piedrazot kaktus ar saviem bērneļiem."
Pa taku, kas veda no ciemata uz pīļu dīķi, slinki klumpačoja kaimiņiene - Ušņu Vepre, laikam jau nebija miera un iespējas tupēt mājā un putnu ļerināšana aizskārusi sirmai kundzei krūtīs kādu apsūbējušu un sen neraustītu stīgu.
- "Sveix, kaimiņ!", tā Vepre.
- "mh, sveiksa!", atrūca strīpainais dzīvniex, bet pie sevis nodomāja," ****, bet diena iesākās tik mierīgi..."
- "Kā pa dzīvi, kas jauns", nerimās kaimiņiene.
- "dirsā ar visu dzīvi", gribēja jau atcirst zvērulis, bet skaļi atteica,- "Čakarējos pamazām!"
- "kāda vakarēšanās, vēl jau tikai rīts", drastiski samiegusi acis, večiņa koķeti ieķiķināja.
- "Kurlā zoss, nu tik sāksies smadzeņu čakaris", klusi sevī iekliedzās zvērulis, bet savaldījās un zobus mirdzinot saulainā smaidā atteica - "Nu gan jau līdz vakaram to arī darīšu."
- "Ko, ko vārīsi ?!", nu jau konkrēti atsēdusies takas malā nokliedza Vepre.
- " Ko Dievs dos, to vārīšu, a varbūt kādu kurlo jēlu noēdīšu..."
Vepre saausījās, bet nolēma, ka pārklausījusies, nolēma izlikties visu sapratusi un sasmaidījās līdz ausīm, koķeti samiedza jau tā šaurās vājredzīgās ačeles un sāka irgodamās šļupstēt -"Es jau ar reizēm ko nevārītu noēdu "
Plankumaino zvēru tas izbrīnīja un kaitināja reizē, bet tā kā patreiz svarīgāk likās atkratīties no vecās koķetes, viņš šķībi pasmaidīja un pašūpojis galvu izspieda vāju smaida atblāzmu.
Šķērsām pāri takai aizšāvās divas zebiekstes un nozuda robežas virzienā, te būtu vietā piezīmēt, ka robeža bija 113 Cheeta lēcienu attālumā aiz viņa migas un tieši paralēla takai no ciema uz jau pieminēto dīķi.
Vepre izbrīnā palūkojās uz plankumaino dzīvnieku, kurš ne ar vienu aci nelikās traucēts, par zebiekšu cilpošanu... "Kas tad tas ??? Robežpārkāpēji !? Vai Tu šos neķer ?" uztraukta iesaucās pensionāre.
- "Kas es robežsargs Tev kāds, te šitie katru dienu joņo pāri un atpakaļ, tad jau man būs visu dienu līkām kājām jānoskrienas, AIZMIRSTI !!!"
Diena bija neglābjami sabojāta pašā sākumā, lai atšautos no tramīgās pensionāres, Cheets trausās kājās un steidzīgiem soļiem devās virzienā, kas bija tieši pretējs robežai..." bessī ārā " bija viņa atvadu sveiciena vārdi...
Veiksmīgi nokļuvis mežiņā, kas īstenībā nemaz nebija mežs, bet tāda lielāka bērzu birztala, kurā kļūdas pēc auga arī daži simti ozolu, pārdesmit apses un viena priede, Cheets apsēdās uz apsūnojuša akmens, noskurinājās un apmēram minūti veltīja pārdomām, un sodījās par kaimiņieni, no kuras nav miera jau kopš paša rīta.
Steidzami bija kaut kas jāizdomā, lai saglābtu atlikušo dienas daļu, vai vismaz padarītu tās pavadīšanu patīkamāku.
Cauri lapotnei spīdēja tā pati saule mākoņu dūmakā, vējš lēnām kustināja lapiņas un domas griezās ap to, ka varētu sadarīt ko nebūt patīkamu, piemēram, apciemot kādu no draugiem, kuru nebija nemaz tik daudz, lai atļautos tos aizmirst vai ignorēt, nedz arī tik maz, lai nekļūdīgi zinātu pie kā doties.
Būtu tieksme paceļot, varētu doties pāri trejdeviņiem kalniem un lejām pie koriša – Kreiča, kas bija nezināmas izcelsmes dzīvniex, bet uz aizzemi šodien nevilka un ceļojums varētu bīstami ievilkties, kā rezultātā miga paliktu neapdzīvota, jo Kreicis bija plaši pazīstams ar savu veselīgo un nopietno attieksmi pret reibinošiem dzērieniem; - ne soli, kamēr jel kas ir neiztukšots.
Tepat aiz birztalas mitinājās Nīgrais Bebrs, bet viņš bija dikti sarežģīts dzīvniex, kurš jebkuru varēja iedzīt izmisumā ar savu ņaudēšanu, kurai nebija nekā kopīga ar kaķu ņaudēšanu pavasarī, vasarā, nedz jebkurā citā gadalaikā, ņaudēšana izpaudās kā bezgalīgas gaudas par skarbo dzīvi, kļūdainiem nodokļiem, draņķa kaimiņiem un naudas trūkumu.
Pie tāda nestabila nervu stāvokļa kāds Cheetam bija šodien, viņš neriskēja doties pie Nīgrā, lai pasākums nebeigtos ar Bebra kunga vareno zobu retināšanu.
Pa to laiku putneļi zaros turpināja savu nekaunīgo ļerināšanu un pie tik nenoteikta dienas plānojuma, tas mazliet kaitināja, bet tā kā Cheets nemaz nebija īgņa un ņaudulis, ne arī ļaunuma iemiesojums, viņš ātri apspieda negatīvos asnus sevī un nolēma mest uz pirkstiem, tam draugam, kam pirmajam trāpīsies nesaliekto pirkstu pārskaitlis uz priekšķepām, tiks laime skatīt Cheetu savu acu priekšā. ( pakaļķepas netika uzskaitītas, lai neieviestu pārliekus sarežģījumus uzskaites sistēmā) …….
..... (turpmāk vēl) .....